Kādēļ tad, kad man ir destruktīvs garastāvoklis, apkārt nav neviena tikpat destruktīva cilvēka? Būt destruktīvai starp jaukiem cilvēkiem ir nepieklājīgi. Šobrīd es labāk gribētu apkārt cilvēkus, par kuru jūtām man ir vienalga.
Katru gadu rakstu plānotājā jaunā gada apņemšanās, un to vienmēr ir daudz. Be šogad..
1. Mācīties. Uzrakstīt labu bakalaura darbu.
2. Atcerēties, ka dažreiz cilvēkiem arī mani vajag un mīļos vajadzētu satikt arī tad, kad man pašai tas nav īpaši nepieciešams.
And.. that’s about it. Ar visu pārējo šobrīd tieku galā lieliski.
Laikam nekad nav bijušas tik īsas apņemšanās. Maz gribu.
Jau sen uzprasos cilvēkiem, kuru viedoklis man varētu būt kaut cik svarīgs, lai viņi mani nokritizē. Ne jau tiešos vārdos, protams, bet pasakot, ka to un to daru nepareizi, ko viņi par to domā, ka es esmu tāda un tāda un gribas to mainīt utt. Bet ko mani mīļie, jaukie dara? Viņi atbild ar jaukām lietām, stāsta man cik es skaista, gudra, apzinīga un vispār ļoti labs cilvēks. Nē, nē, tev jau nevajag neko mainīt, tu tāpat esi forša. Bet man tik ļoti gribas, lai kāds man pasaka, ka es esmu… Nu, ja pateikšu priekšā, nebūs nekādas jēgas.
Kāda velna pēc visi pret mani izturas tik jauki? Es labāk gribu tapt iepļaukāta.
Man nepatīk runāt pa telefonu, izņemot ar manu mammu- ar viņu es varu runāt stundām. Un vienā no šādām sarunām viņa man pateica, ka mūsu mājas ieva ir nocirsta. Šai Ievai es bērnībā katru rītu teicu labrīt un katru vakaru arlabunakti. Mēs ar māsu sēdējām tajā un metām akmeņus uz tik retajām mašīnām mūsu akmeņainajā ielā. Bet tagad vairs Ievas aiz loga nav, vairs nav skrapstēšanas gar stiklu un nekad nebūs ievu ziedu putenis aiz loga. Drīz vairs nebūs arī akmeņu, bez kuriem mana bērnība būtu bijusi krietni vien garlaicīgāka, jo ielu asfaltē.
Pēc pāris minūtēm, kad mamma man bija pateikusi par Ievas nāvi, man pazvanīja Viņa un teica, ka ir dabūjusi man jaunu telefonu un kaut kad atsūtīšot no Londonas. Un es sapratu, ka negribu savu veco, neizturami čakarīgo telefonu dot prom. Es viņu iegādājos dienā, kas bija viena no pašām sliktākajām manā dzīvē, un sliktumi līdz manij atnāca tieši pa šo pašu telefonu. Es esmu raudājusi turot telefonu rokā zem segas, gaidot, ka varbūt man pazvanīs, un es esmu salēkusies no katra zvana un nevēlējusies iet tuvumā telefonam, jo man bijis bail, ka Kāds man piezvanīs. Dzirdējusi viņā klikšķus, kad atkal manu telefonu noklausās (kāda velna pēc viņi atkal to dara?!) un mēģinājusi izturēt klusuma brīžus, kurus es telefonsarunās tik ļoti neciešu. Tas jau ir tikai medijs, caur kuru iet šī saziņa, bet es savam plaukstā perfekti iegulstošajam telefonam esmu tiešām pieķērusies un tas protams nav labi, bet tādas lietas kā asfaltēšana, Ievas nociršana un telefona gaidāmā maiņa liek man justies ta, it kā kāda ēra nupat būtu beigusies. Un manī rodas neliela panika, jo man ir bail no pārmaiņām. Tā ir pavisam neracionāla, neiznīdējama panika, kurai noteikti ir daudzi neapzināti iemesli, bet tā saistās ar akmeņiem, Ievu un manu mazo, sarkano telefonu.
Ciest nevaru sevī to, ko nekādi nevaru izskaidrot. Nepanesu sajūtu, ka tūlīt kaut kas beigsies, kaut kas sāksies, un es neko nevaru tur padarīt, ka tieši šī sajūta arī būs tas trigeris pārmaiņām.
Nepatīk kaut ko sliktu darīt un nespēt apstāties. Man riebjas šī sajūta, man riebjas nezināt patiesos iemeslus kādēļ es ko daru vai jūtu.
Es gribu, lai tas ātrāk pāriet, lai pārejas process beidzas un sākas tas jaunais, lai kas tas arī būtu. Gribu būt jau pieradusi pie tā jaunā, ko esmu sevī jau iedēstījusi ar domām, ka tas nāks. Atgriezties vairs nav iespējams, jo es domāju, ka atgriezties vairs nav iespējams. Un ir jābeidzas, es zinu, un pat dažos aspektos skaidri nojauši kas beigsies, un esmu par to arī priecīga, bet man ir skumji un ļoti bail.
Pieradums ir tik slikta lieta un reizē tik laba.
Dažreiz liekas, ka pašai sevi iepazīt vislabāk palīdz citu cilvēku šķībais viedoklis par mani. Tikai mēģinot argumentēt, kādēļ šis viedoklis ir tik ļoti garām, es spēju noformulēt savu viedokli par sevi. Vārdiska izteikšana tik ļoti palīdz sistematizēt, nu kādēļ man tas tikai nesen ienāca prātā? 
Ir grūti atrasties tik daudzu mīļu cilvēku starpā un justies tik ļoti nemīlamai.
Brīžiem mani baida, cik daudzi citus satraucoši notikumi manī neizraisa pilnīgi nekādas emocijas. Un cik daudzi aspekti, kuriem citi pārlec pāri, var manī izraut caurumu un likt justies tā, it kā es tiešām būtu… tāda. Pārāk daudzi man šo “tāda” ir teikuši, tikai es nekad neesmu sapratusi, ko tieši tas nozīmē. Bet tas atstāj rūgtu pēcgaršu un atņem vēlmi kontaktēties, lai gan tieši kontaktēšanās šobrīd būtu visveselīgākā nodarbe.
Eh, frack tāda, es esmu šitāda.
Man ļoti patīk uzticēties cilvēkiem. Ir gan ļoti maz cilvēku, kuriem uzticos gandrīz pilnīgi, bet tādi ir. Un, ja šie cilvēki man melo, es nejūtos aizvainota vai nodota, jo es pieņemu, ka viņiem ir pietiekami labs iemesls, lai man melotu. Es mēdzu melot, un man vienmēr ir labs iemesls. Dažreiz sargāju kāda noslēpumu, dažreiz pildu solījumu, dažreiz negribu cilvēku sāpināt vai vienkārši nevēlos izjautāšanu, kas gandriz vienmēr seko pēc negribu stāstīt. Tādēļ nesaprotu un droši vien nekad nesapratīšu, kā var aizvainoties pēc- jā, es zinu, ka Tu man melo, bet es neprasīšu, lai Tu paskaidro. Elementāra cieņa pret cilvēku sevī ietver ļaušanu noklusēt. Un es neuzskatu, ka tuvās attiecībās ar cilvēku šī cieņa vai labas manieres (he he, manis rakstīts vārdu savienojums “labas manieres” gan ir samērā smieklīgs ņemot vērā manu ierasto izturēšanos, bet man tās šķiet pietiekami labas) pēkšņi zaudē savu nozīmi. Tas, ka es kādu cilvēku pazīstu labāk, nedod man tiesības vai pat, sasodīts, pienākumu līst citu cilvēku dvēselēs. Get over it, mana mīlestība nekļūst mazāka no tā, ka es uzticos.
Man ļoti patiktu, ja apkārtējie cilvēki savas augstās morāles normas tiešām censtos ievērot dzīvē. Ja labs cilvēks tiešām būtu augstāka vērtība par gudrs vai jautrs, vai komunikabls, vai interesants. Ja tā padomā, tiešām nepazīstu nevienu cilvēku, kuram viens no dzīves pašiem augstākajiem mērķiem būtu būt pēc savas izpratnes labam cilvēkam. Vismaz to nekad nepiemin.
Viņš nerunā daudz, un kad runā, viņa teiktais citu ausīs mēdz izklausīties sausi. Bet manām ausīm vienkārši vārdi kā paldies, ka atnāci līdzi vai kādi izteicieni par padusēm, šķiet jaukākās lietas, ko vien kāds var pateikt.
Neesmu satikusi nevienu citu tik īstu cilvēku. Brīžiem žēl, ka es nekad vairs nespēšu būt tik īsta. Kad tas pazaudēts vai, kā manā gadījumā, nodedzināts līdz pamatiem, to vairs nevar atgūt.
Cik jauki, ka pati savā blogā varu rakstīt nesakarīgi un nevienu tas nerausta.
Viņa smaržo pēc jūras vienmēr, pat tad, ja nedēļu nav kārtīgi mazgājusies un mēnesi dzīvojusi teltī. Pēc 21 dienas mums paliks 7 gadi. Mūsu attiecības beidzot ir sasniegušas skolas vecumu, un arī liekas, ka beidzot ir kļuvušas pietiekami pieaugušas, lai atvadītos no bērnudārza un bižu raustīšanas. Vel nesen nebiju par to pārliecināta, bet šodien šķiet, ka es visam varu tikt pāri, pat atņemtām rotaļlietām un rociņu turēšanai ar citu. Ja citiem ir klusums pirms vētras, man parasti pirms gaidītās vētras ir vētra, bet vētras vietā- klusums.
Es zinu, ka viņa mani mīl, un ar to pietiek. Citādākas attiecības jau es nemaz ar viņu šobrīd nevēlos, un tas, ka mēs viena otru esam sāpinājušas, ir vismaz mūs nedaudz gudrākas darījis. Un visi tie murgi, kuriem izgājām cauri kamēr pārējie baudīja jaukos pusaudža gadus, ir mūs saisījuši tādām saitēm, kas tik viegli netrūkst. Tikai žēl, ka pirmie slīceni bija tik nopietni, ja pirmās attiecības nebūtu bijušas ar cilvēku, kuru esmu pārliecināta- mīlēšu mūžīgi, būtu tā mācība bijusi vieglāka un ne tik tālejošām sekām. Neesmu piemērota attiecībām, pat ar tik burvīgām būtnēm.
Un tā viņa izdomā uzrasties. No zila gaisa, nepiezvanot, kopā ar cilvēku, ar kuru izdarīja to, ko bija apsolījusi izdarīt ar mani. Pēc divām nedēļām neziņas, vai viņa vispār ir dzīva un stopojot nav pazudusi, viņa pazvana, ka būs šovakar. Un nevis man pazvana, bet viņai, kura to tikai ar lielu novēlošanos paziņo man. Great.
Tikai domājot par viņu es atceros, ka māku dusmoties arī pa īstam. Un brīžiem man sanāk aizmirst, ka es viņu ļoti mīlu. Cerams, kad viņa ieradīsies, lai kad tas arī būs, es spēšu pārkāpt savām neizrunātajām lietām pāri. Neciešu sevi viņas tuvumā.
Vakar darbā viss gāja greizi- mums bija jāstrādā divas slodzes vienas slodzes laika limitā, vējš pūta visus papīrus prom, izstāde bija slikti organizēta, saule visus apdedzinājusi, dalībnieki negribēja klausīt un gāja nepareizā kārtībā utt utjp. Kolēģes, ar kurām agrāk nekad nebiju kopā strādājusi, arī visu laiku putrojās, un tas viņas dzina panikā, viņas skraidīja, kliedza, apgāza uz papīriem sulu utt utjp, bet visvairāk viņas tracināja mana neuztraukšanās, kas bija tik smieklīgi. Piemēram izteicieni- Tev jau labi, Tu neesi panikā, Tev jau vienalga, kas ar šo izstādi notiek utt. Protams, man nav vienalga, bet kāda jēga krist panikā. Es, protams, šo paniku saprotu, pati pirmos gadus tādā biju, bet izgāzt dusmas uz kādu par to, ka viņš histērijā uz visiem nekliedz, ir smieklīgi. Es smējos, un tas viņas vel vairāk sakaitināja, bet, kad sāku klusiņām pie sevis dungot priecīgus meldiņus, viņas, man par pārsteigumu, nomierinājās un sāka smieties. Tas gan bija jauki:) Bet lieta, kas mani visvairāk pārsteidza- kad debesis apmācās un sāka pūst vējš kā uz negaisu, es pateicu- būtu forši, ja sāktu līt, un visi mūsu papīri ne tikai taptu aizpūsti, bet arī izšķīstu, tinte izplūstu un apkārt sāktos panika, skraidīšana, pajumtes meklēšana, kliegšana un visu apkārtējo izrīkošana. Un viņas nesaprata, kā kas tāds var šķist patīkams un interesants. Nekas pārāk briesmīgs taču nenotiktu, gan mēs visu nokārtotu, un panika būtu jautra. Bet šāds skatījums laikam nav nemaz tik pierasts, kā likās. Sometimes I just want to watch the world burn, un šādi sīkumi, kā apgrūtināta izstāde, nu nemaz neliekas pasaules gals. Varbūt es neesmu labs cilvēks, bet man patīk vērot paniku, man dažreiz gribas, lai man uzbrūk, lai iesit, lai avarē, lai aizdegas, lai ievaino. Ja man prasītu pateikt jā vai nē šādām situācijām, es pārsvarā teiktu nē, bet iztēloties jau nav nekas slikts. Es mēdzu iztēloties kā būtu, ja es pateiktu cilvēkam tieši to, kas viņu aizvainotu visvairāk, bet dzīvē jau es tā nedaru. Manī ir daudz sliktu tieksmju, es dažreiz vēlos nodarīt pāri, dažreiz vēlos lielas katastrofas, apokalipsi un visu pārējo, un esmu droša, ka tā ir ar gandrīz visiem, bet tādēļ jau es nekļūstu sliktāks cilvēks. Nez kādēļ visi iztēlojas, ka būšana labam un laipnam vienmēr nāk no dabas- pie tā ir kārtīgi jāpiestrādā, lai savas destruktīvās tieksmes noturētu. Galvenais jau ir tas, ko cilvēks dara, nevis ko iztēlojas vai ko grib viņa zemapziņa un ķermenis. Kad biju maziņa, man rādījās daudzi vardarbīgi sapņi, kuros es maziem bērniem izgāzu iekšas, skatījos viņu bezvalodas bailēs un man tas šķita tik interesanti sapnī. No rīta vienmēr pamodos ar šausmīgu domu- izaugšu liela, kļūšu par slepkavu. Man taču tik ļoti patika vardarbīgas ainas filmās, bieži jutu līdzi tīņu filmu sliktajiem varoņiem, tiem, kuri nevis kā Antiņi visu dabūja par brīvu tikai tādēļ, ka veicās, bet tiem ļaunajiem, kuri smagi strādāja, lai ko sasniegtu, bet kāds viņiem uzvaru nocēla no degunpriekšas dēļ labiem draugiem, citu līdzjūtības un pat aiz savas muļķa veiksmes. Maziņai man likās, ka es noteikti izaugšu par sliktu cilvēku, tādēļ es centos būt pēc iespējas labāka (pa savam, protams), un neesmu vel nevienu noslepkavojusi. Varbūt tieši tādēļ, ka savas tieksmes atzīstu un apzinos, tādēļ tās virspusē gandrīz nevar redzēt. Bieži man saka lietas kā- Tevī gan laikam nekā ļauna, egoistiska un vardarbīga nav. Tas nevarētu būt tālāk no patiesības, bet es izvēlos mēgināt nedarīt pāri, varbūt tieši tādēļ brīžiem šķietu labvēlīgāka, jo protu ar sevi tikt galā tieši dēļ apzinātas sevis pārveidošanas. Savas īstās būtības atrašana un sekošana tai ir buļkaka, gandrīz viss ir izvēles jautājums.
_____________
Beidzot piebeidzu savu neinteresanto sesijas grāmatu, kuru izvēlējos tieši neinteresantuma dēļ- lai neaizlasītos laikā, kad varētu mācīties. Šoreiz tā bija Filipa Kerra grāmata “Filosofiskā izmeklēšana”. Uz vāciņiem, protams, dažādas izcilas atsauksmes, kā piemēram “Patiesi intelektuāls trilleris” utt, bet nu sasodīts- grāmatā ir pārāk daudz pseidofilosofijas. Var just, ka autors krietni daudz zin par filosofijas vēsturi, krietni vairāk par mani, bet pamatošanas spējas tādas švakas. Nu kā var veikt apgalvojumus par filosofiem pilnīgi neko nepaskaidrojot. Izklausās, ka šī grāmata domāta kā- sabāzīšu daudz filosofu vārdus un terminus, cilvēki neko nesapratīs un sauks grāmatu par intelektuālu trilleri. Laikam filosofijas studijas mani ir samaitājušas, bet šo grāmatu nu nekādi nevaru nosaukt par intelektuālu- tā sevī ietver gandrīz visus stereotipus, kādi vien par filosofiju ir- it sevišķi, ka tā sevī neietver īpaši daudz analīzes. Uz vāka arī stereotipisks noziedznieka tēls- ļoti asiem vaibstiem, aizēnota seja bet apgaismotas acis un, protams, bigbens fonā, lai varētu zināt, ka darbība norisinās Londonā. Vienīgais prieciņš, ka uz aizmugurējā vāka, uz kura tāda pati bilde kā uz pirmā, tikai samazināta, parādījies maziņš defekta NLO. Visa grāmata liekas kā skice, kura būtu jāpilveido un jāpamato, un tad varētu iznākt tiešām laba grāmata, ja vien vairāk uzmanības tiktu pievērsta terminiem (varbūt tulkotāju vaina), nākotnes Londonas attēlojumam un mazāk pseidofilosofijai. Tas ir tik kaitinoši, ka bieži intelektuālisms šķiet tieši šāds- acīmredzami no sekundārās literatūras iegūts virspusējs priekšstats, kuru jācenšas nevajadzīgi iebāzt pilnīgi visur. Protams, es arī ikdienā runāju par lietām, par kurām maz zinu, ne visu argumentēju utt, bet tā ir ikdiena un tam ir kāda piesaiste sarunai, ikdienas dzīvei utt. Mūsdienu intelektuālisms ir pārvērtēts, imnho, analīzes, pamatošanas un spriešanas spējas ir daudz svarīgākas, kā virspusējas zināšanas par visu un slavenu cilvēku vārdu bārstīšana.
______
Vakar darbā to vien varēja dzirdēt- kāds šis smuks kucēniņš, kāds Tev smuks bērniņš, ai, kāds mazs mīlulītis, uķi puķi. Kamēr pieaugušie izstādes dalībnieki un darbinieki tika nolikti no galvas līdz kājām par niekiem. Sēžot saulē un lēnām sadegot, aizdomājos par teicienu, ka dzīve ir pati lielākā vērtība. Bet kādēļ par mazuļiem sajūsminās, ka viņi tādi nesamaitāti, bet par pieaugušajiem bieži mēdz teikt- dzīves samaitāts. Brīžiem šķiet, ka viss, ko dzīve mums sniedz, ir bagāža ar negatīvām padarīšanām, kas jāstaipa līdz, bagāža ar sāpēm, bērnības traumām un neizteiktiem aizvainojumiem. Reti kad vairs veci cilvēki tiek saukti par gudriem, muļķa prātā vai vecuma marazms tiek dzirdēts daudz biežāk, un, diemžēl, pamatoti.
Tracinošā lieta pēc sesijas beigām- ir laiks domāt visādas greizas domas, kuras droši vien neienāktu prātā, ja man būtu labāks garastāvoklis un negribētos kaut ko aizdedzināt.
